Caur grūtībām uz ideju par regulāriem pārgājieniem

Pārgājiens "Ragaciems - Lielupes ieteka jūrā".

Šodiena 19. decembris ir idejas par iknedēļas pastaigām vai pārgājieniem dabā jubilejas diena. Ideja man dzima tieši pirms diviem gadiem un tā nebūt nenāca viegli. Šo divu gadu laikā vairāki ir jautājuši, kā izlēmu organizēt pārgājienus. Katru reizi šie jautātāji ir dzirdējuši īso stāsta versiju tieši par šīs idejas dzimšanu. 19. decembrī pirms diviem gadiem nedzima ideja, ka organizēšu un iešu publiskos pārgājienos, tas ir noticis daudz agrāk bez konkrētas dzimšanas dienas un ir cits stāsts. Šajā jubilejas dienā dodu arī citiem iespēju iepazīties ar manu stāstu par šo konkrēto ideju, kuras realizācijai daudzi no jums ir liecinieki.

Nejauša tikšanās

Nostaļģisku atmiņu vadīta 2015. gada jūlijā ļoti karstā vasaras dienā organizēju publisko pārgājienu no Vecāķiem līdz Mangaļsalai. Tajā gadā tas bija kāds ceturtais vai piektais pārgājiens, kuru organizēju ar brīvu informācijas piekļuvi ikvienam. Respektīvi, galvenā bija manis pašas vēlme noiet attiecīgu maršrutu, par ko paziņoju publiski, ja nu vēl kāds vēlas doties kopā ar mani. Īsā pārgājiena laikā noskaidrojām, kur katrs uzzinājis informāciju, caur ko esam pazīstami, ar ko nodarbojamies – tādas vieglās sarunas par dzīvi. Iepazinos ar Hermani, kurš pastāstīja savu pieredzi, kā jau dažus gadus savai slēgtai kompānijai organizē ikvasaras vienas nedēļas nogales gājienu gar jūru. Šīs sarunas izrādījās liktenīgas.

Pārgājiens "Ragaciems - Lielupes ieteka jūrā".

Piedāvājums

2015. gada novembra/decembra mija, saņemu ielūgumu no Hermaņa piedalīties 30 km garā vienas dienas pārgājienā no Ragaciema līdz Lielupes ietekai jūrā. Vasaras sarunu dēļ biju iekļuvusi slēgtās kompānijas lokā, kuriem piedāvā šo. Attiecīgais rudens man bija ļoti smags un bija pienākusi dziļa iekšēja nepieciešamība izrauties. Piedāvājums nāca īstajā brīdī. Sākotnēji nedaudz nobiedēja paredzētie 30 km, bet tad atmiņā nāca divi izzinošie pārgājieni bioloģijas studiju laikā 2008. un 2009. gadā, kad veicu līdzīgu attālumu pa purvu un gar jūru. Izsecināju, ka, ja reiz esmu nogājusi, tad varēšu arī tagad noiet. Vairs nesaskatot citus nopietnus šķēršļus, piekritu Hermaņa piedāvājumam.

Klusums pirms vētras

19. decembrī konstatēju, ka šo dienu pavadīšu kopā ar vēl trim cilvēkiem. Tas ir labi, jo biju domājusi, ka būs vairāk dalībnieku, bet iekšēji tajā rudenī nebiju gatava lielam dalībnieku skaitam. Viegli apmākusies decembra diena bez sniega, toties visiem labs noskaņojums, brīvi komunicējam un mērojam pirmos kilometrus, pārvarot dažādus šķēršļus jūras krastā. Pirmo reizi mūžā realitātē ieraudzīju svaigi stādītus kārklus jūras krastu stiprināšanai, par ko biju mācījusies studiju laikā. Nācās mums paiet arī nedaudz nost no jūras, lai šķērsotu upi, līdām šur tur cauri krūmiem un pāri akmeņiem jūras krastā. Šī sākuma daļa bija interesanta fizisko šķēršļu dēļ, kas arī mūs visus turēja kopā. Vēlāk sākās platākas pludmales bez šķēršļiem, kur jau sākām sadalīties pa divi. Puišiem bija ātrāks temps, tāpēc gāja pa priekšu un ik pēc kāda laika mūs pagaidīja. Pusdienas ieturējām vienā piejūras krodziņā, atpūtāmies, uzņēmām spēkus un turpinājām ceļu.

Pārgājiens "Ragaciems - Lielupes ieteka jūrā"

Pārgājiens "Ragaciems - Lielupes ieteka jūrā".

Cīņa ar sevi

Ja atmiņa neviļ, jau līdz krodziņam biju pamanījusies tikt pie kādas tulznas uz pēdām, kā arī no apaviem nedaudz spieda virs potītēm. Biju izdarījusi to, ko neviens nekad neiesaka – uzvilku jaunus apavus uz šo garo pārgājienu. Pati labi zināju, ka apavus vispirms vajag pamazāk ievalkāt. Tagad gan, iespējams, apbēdināšu dažus lasītājus – es tik viennozīmīgi nevainoju jaunos apavus, jo vēl tolaik pie tulznām es pamanījos tikt arī ar ievalkātiem apaviem, nostaigājot dažus kilometrus kaut pa pilsētu. Spiediena sajūta virs potītēm gan bija jauno apavu vaina. Ik pa brīdim apstājos un sēju apavus vaļīgāk un ciešāk, cenšoties saprast kā ir ērtāk. Tulznas radās vairāk par vienu, jutu, ka kāda arī pārplīst un turpina rīvēties, kas, protams, raisīja sāpes. Pēc kādiem 20 km, man sāka sāpēt viens ceļgals, kuram ir veca trauma. Tas nozīmēja, ka sāku uzmanīgāk iet. Nelīdzēja, jo ceļgals izgāja no ierindas – sajūta, it kā viens kauls atbīdītos no otra savienojuma vietā. Jau sen zinu, kā dabūt šādu ceļgalu atpakaļ, to arī izdarīju, tikai pēc tam vēl ilgāku laiku ir sāpes un paaugstināts risks, ka atkal izies no ierindas. Cenšoties saudzēt ceļgalu un pēc iespējas mazinot riskus, sāku nedaudz klibot.

Pēc krodziņa strauji satumsa. Ar laiku katrs sākām iet savā tempā un individuāli. Sākotnēji centos tikt līdzi puišiem, kuru temps patiesībā bija man par ātru. Sākās arī fiziskais nogurums, sāpēja muskuļi. Kādā brīdī puiši paziņoja, ka izskatās, kopā būs ap 38 km. Jau pēc kādiem 25 km sāku cīnīties pati ar sevi. Ar katru noieto kilometru sāpes un nogurums pieauga. Kādā brīdī jau sāku saprast, kā ir iespējams fiziski iet ar savām kājām un gulēt, jo nebiju tālu līdz aizmigšanai. Bet tas būtu mazākais. Vairāk par muskuļiem, ceļgalu un tulznām sāka sāpēt cirkšņos, kas ļoti ierobežoja kustības. Nu jau ne tikai ar vienu kāju nedaudz kliboju, bet arī sāpīgi izjutu katru veikto kustību. Pateicoties šīm sāpēm man nācās nedaudz mainīties iekšēji. Varētu teikt, ka es sāku izdzīvot to, ko daudzi brauc meklēt uz Santjago ceļa. Aptuveni pēdējie 10 km bija fiziski vismokošākie un manai pašattīstībai vispateicīgākie. Sevī cīnījos, līdz atļāvu sev iet savā tempā, neskriet līdzi pārējiem un neizjust par to pašpārmetumus. Ik pa brīdim uznāca domas, ka jāatdalās no grupas un jāiet uz tuvāko Jūrmalas vilcienu, jo sāpes ir pārāk lielas. Šīm domām pretī cīnījās spīts, ka es taču arī varu noiet visu, un pienākuma vai atbildības sajūta, kura lika pabeigt, ko biju uzņēmusies. Ilgi šaustīju sevi ar šādām un līdzīgām domām gan fiziskā, gan garīgā līmenī, turklāt viss aizgāja ģeometriskā progresijā, jo temats vairs nebija tikai konkrētais pārgājiens.

Solījums

Šaustīju sevi tik ilgi, līdz sāku saprast, ko es daru. Pēc sapratnes sāku sarunāties ar Visumu, kuram lūdzu, lai palīdz noiet konkrēto pārgājienu. Lūdzu, piedošanu gan Visumam, gan saviem sargeņģeļiem, gan savai dvēselītei. Aiz zināma izmisuma devu gan sev, gan Visumam dažādus solījumus, un atkal sapratu, ka daru šķērsām. Nav iespējams tik vienkārši izbeigt destruktīvo – izmaiņas notiek pakāpeniski laika gaitā. Centos harmonizēt vismaz visu to, ko tajā brīdī varēju vērst par labu. Viss šī pārgājiena laikā notiekošais man bija ļoti svētīgs. Fiziskās sāpes lika saprast, ka man nepieciešamas vairāk fiziskās aktivitātes, šī iemesla dēļ solījos Visumam staigāt lielākus attālumus. Sevis šaustīšana un dziļu lietu uzplēšana lika atcerēties par nepieciešamību katru dienu piestrādāt pie savas harmonijas veidošanas un instrumentiem, ar kuriem harmoniju varu veicināt. Solīju Visumam biežāk veidot pateicības, vairot mīlestību sevī, doties vienatnē dabā uz “sarunu” ar to un vēl vairākas lietas. Rezultātā radās ideja, ka katru nedēļu iešu viena pati pārgājienā dabā, tādējādi realizējot solījumus. Tad pieslēdzās prāts ar savām korekcijām un reālo skatījumu, norādot, ka ar šādu solījumu atkal destruktīvi iedarbojos uz savu dvēselīti. Ideja ir laba un ļoti nepieciešama, tikai tā jārealizē pakāpeniski soli pa solim, neradot negatīvas emocijas, spiedienu, destrukciju. Pēdējie pārgājiena kilometri bija mierīgāki, paiet gan īsti nevarēju, toties bija ideja par to, kas darāms tālāk pēc šī pārgājiena. Vairākas dienas domāju par ideju, kā lai to pēc iespējas harmoniskāk realizēju. Sapratu, ka man problēmas būs ar regularitāti, ja viena pati iešu kaut kur. Šādi iemainīju vienatni dabā pret regularitāti, kuru panācu organizējot iknedēļas publiskos pārgājienus dabā. Atbildības sajūta pret citiem cilvēkiem liek man ievērot regularitāti. Iešanas attāluma ziņā nolēmu iet tik, lai nerastos pārmērīgas fiziskas sāpes (īpaši dēļ mana ceļgala), lai gandrīz visu dienu būtu dabā, un nesteigties, bet gan ievērot sev atbilstošu tempu, lai varētu izjust tuvību ar dabu un vairot mīlestību un harmoniju caur to. Tā abus šos gadus attāluma ziņā katru reizi ir ieti aptuveni 20 km (atkarīgs arī no maršruta). Nu jau mana robeža ir augstāka – varētu iet arī 25 vai vairāk kilometrus, neizjūtot pārmērīgas sāpes ceļgalā vai muskuļos. Tulznas arī daudz retāk rodas, pirmais pusgads vai gads tulznu ziņā bija nemainīgs. Ir bijis arī pārgājienu organizēšanas pārtraukums gandrīz uz 3,5 mēnešiem, kad ir bijusi sajūta, ka kaut kas ir jāmaina. Pēc šī pārtraukuma kaut ko nedaudz izmainīju.

Pārgājiens "Ragaciems - Lielupes ieteka jūrā".

Versijas par nākotni

Divi gadi gandrīz katru nedēļu vienu dienu pavadot pārgājienā ir diezgan daudz. Daudz esmu mācījusies, kas ir jāmaina, ko varu pamainīt tā, lai saglabātu savu ideju un solījumus. Esmu arī kāpusi uz grābekļiem, aiz inerces sākot sekot citu organizatoru būtībām, un pēc tam atgriežoties pie savas idejas un solījumiem. Turpmāk centīšos uzlabot esošo publisko pārgājienu formātu un iespējams to atdalīt no savas sākotnējās idejas, jo pati iekšēji esmu gatava pilnībā realizēt sākotnējo ideju, bet tā neiet kopā ar publiskiem pārgājieniem. Ir idejas arī par jauniem pārgājienu formātiem un ļoti iespējams jau nākamajā gadā tos ieraudzīsiet – ir paredzēts dažādot konceptuālo klāstu. Ja viss izdosies, nākamā gada pirmajā pusē palaidīšu arī vienu jaunu virzienu – kaut ko no pārgājieniem atšķirīgāku, bet saglabājot daudzas manos pārgājienos jau esošās vērtības.

Uz tikšanos turpmākos pārgājienos un, iespējams, arī kādā jaunā formā.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: